Saturs un veids

 

3) SATURS UN VEIDS. Buramie vārdi ir pēc sava satura un veida nosaistīti ar savu nolūku: viņus lietojot, jāņem vērā sasniedzamais mērķis un līdzekļi, kā to sasniegt.

Par sasniedzamo mērķi mēdz būt - novērst kādu kaiti vai iegūt kādu labumu. Vārdotāji tad nu nevar paturēt acīs neko citu kā tikai līdzēt cilvēkam, kas pie viņiem griežas. Še nevar skatīties uz daiļumu, fantāzijas ierosinājumu, noskaņotu vārdu izlasi. Nav arī neviena, kas sacītos vārdus klausās. Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu, ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to, kā lai sasniegtu cerētos panākumus.

Kādi līdzekļi uz to lietojami, tas vārdotājam jāzina. Tomēr viņa patvaļīgā izvēlē tie nestāv: viņš tos gatavus saņēmis un tādi viņam tie jālieto. Arī pats viņu sacerētājs stipri saistīts savā saceres procesā. Viņam jāuzmin un nešaubīgi uz to jālūkojas, kā lai izaicinātu un pielabinātu tos spēkus, no kā palīdzība gaidāma. Tie mēdz būt noslēpumaini; tādi pat tad arī lietojamie izaicināmie līdzekļi.

Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla, kas pie citiem burtniecības darbiem. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas, ka šie vārdi pieder atsevišķiem cilvēkiem, kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā grozīt; ja to dara, tie var zaudēt savu burvības spēku.

Noslēpumainība, nesaprotamība še tad nu viena no galvenajām pazīmēm. Tā iet reizēm tik tālu, ka lieto vietām pilnīgi svešus, nesaprotamus, noslēpumaini skanošus vārdus. Tā, piem., ir drudža vārdi: abra ka dabra, kurus uzrakstot atlaiž katrā turpmākā rindā no labās puses vienu burtu nost, līdz vienpadsmitā rindā paliek tikai burts a. Šos vārdus jau ap 200. g. pēc Kristus kāds romiešu rakstnieks (Quintus Serenus Samonicus) ieteic pret drudzi. Ļoti veca un tālu izplatīta ir arī tā sauktā Satora formula. Brīvzemnieka krājumā tā atzīmēta kā līdzeklis pret trakumu; citur tā lietota pret apdedzinājumiem un ievainojumiem. Šī formula tā sastādīta, ka, to visādi lasot - no kreisās, no labās puses, no augšas, no apakšas, - iznāk tie paši vārdi:

S A T O R
A R E P O
T E N E T
O P E R A
R O T A S

Līdzīga sekoša formula (arī pret trakumu) :

A M O R
M I L O
O L I M
R O M A

Šīs formulas pastāv vienīgi no svešiem vārdiem. Citām burvībām ir stipri svešu vārdu piemaisījumi. Kādi vārdi pret galvas sāpēm tā sākas:

Tās atslēgas Zālamans atsauca un apzvērēja tev caur tiem svētiem vārdiem; apzvērēja tev ar visiem gariem un svētākajiem vārdiem: Panru, Tev, Mathron. Es apzvēru tev caur Jēzu Kristu, Elgiar, Ceiriam, Amobu, Bnev, Mathon, Joinis, Zena o Evis, Teiam, Main, Abens, Zondoin...

Starp čūsku vārdiem uzejami šādi:

Es gāju pa vienu dambi, satika mani viena Ardirr, viena čūska...

Ja buramos vārdos arī nav pilnīgi nesaprotamu vārdu, tad kaut kas noslēpumains tur vienumēr: apraksta kādu savādu notikumu, norāda uz kādu darbību, min dažādus priekšmetus neparastā sakarā, piesauc kādus garus vai dievus utt. Tur nostāsti par Jēzu (sevišķi rožu vārdos), kas top par leģendām; tur Māra, Dieva māte, kas ar Jēzu runā, kas citā reizē brauc pa Daugavu vai pa jūru ar zelta karīti; tur trīs jumpravas, kas iet pa sētsvidu; tur sātans, kam pieder purvi un meži; tur balta vista melnu cekulu, kas ieskrien zaļā mežā, paliek pie sausa koka; tur rakstīts kaķis, rakstīts zaķis, rakstīts Māras ūdentiņš; tur trejdeviņi avoti, trejdeviņi jūras krasti.

Viss buramos vārdos sacītais iekārtots tā, lai tam būtu neatvairāms iedvesmas spēks. Lai to pavairotu, sastopami bieži atkārtojumi. Tie attiecas uz dažiem atsevišķiem vārdiem (Dur, dur, dur, nodur), uz dažiem teicieniem, uz visu pantu. Tā koduma vārdiem piemetināts, ka tie jāskaita deviņas reizes un katru reizi skaitot jāmet krusts.

Katru buramo vārdu pantu mēdz nobeigt ar parastajiem kristīgo dievlūgumu noslēgumiem: vai ar āmen, vienreizēju vai vairākkārtēju, vai ar: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva, tā Dēla un tā sv. Gara. Tas ir viens no pierādījumiem, ka tagad mums pazīstamie latviešu buramie vārdi pārgājuši kristīgas ticības apjomā un šī lielā mērā nosaka viņu izlasi un veidu. No senējiem elementiem varēja uzglabāties tie, kas nestāvēja asā pretrunā pret kristīgiem jēdzieniem.

Buramo vārdu valoda tad palaikam nav nekāda īpatnīgi latviska. Tiešie pārņēmumi no dievvārdu grāmatām uzrāda tās pašas nelatviskās formas, kādas tur, tā pieminētajos noslēguma vārdos: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva... Šo grāmatu nelatviskais iespaids nomanāms arī citur. Kādi pret galvas sāpēm sacīti vārdi sākas: Tās atslēgas Zālamana es atslēdzu un apzvērēju tev... Kādi rožu vārdi ir šādi: Augstu ir tās debesis, sarkans tas vērsis, gaužām auksta tā miroņa roka. Es vārdoju un runāju pret rozi un auksto brantu...

Tīra un īpatnīga valoda uzglabājusies dažos senējos vārdos, īpaši tanīs, kur tautas dziesmu pantmērs tos izsargājis puslīdz nepārgrozītu. Tomēr arī še nereti uzejami bojājumi. Ņemsim paraugam vārdus, kā karā nevar nošaut:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.
Manas miesas, mani kauli, tinatiesi pakulās.
Nelienat neviena lode(?), ne tērauda zobentiņš.
Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī;
No akmeņa taukus ņēmu - smērē savu augumiņ.
Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām,
Dzelzu slotu sutināju,
Lai pērāsi tas puisītis, kam tērauda kažocīts.
Man kažoka nav,
Man kažoka nav,
Man kažoka nav.

Buramos vārdos parādās arī raksts tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. Dažos gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem, ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi. Trakam sunim jāiedod ar sviestmaizi zināmi uz papīra uzrakstīti vārdi; kad kādam tek no deguna vai kādas brūces asinis, tad zināmi burti jāuzraksta uz papīra un jāapsien ap vainu; dažus rožu vārdus raksta ar sarkanu krītu uz zila papīra un liek rozei virsū. Šie raksti gan visi ir vai nu atsevišķi burti un skaitļi, vai nelatviski, sveši vārdi. Še raksts vēl ir latvietim kaut kas noslēpumains, burvīgs.

Vēlāk tautā uzejamas arī rakstītas burvību grāmatas. Tāpēc ka burvības vārdi paturami galvā vienam vienīgam, kas nevar atbalstīties uz citu atmiņu, rakstu šo izlieto agrāk nekā citos gara darbos. Rakstītos buramos vārdus turēja tāpat noslēptus kā nerakstītos. Ja kāds tos dabūju lasīt, varēja celties šaubas par viņu spēku. Rakstīto burvības vārdu īpašnieks atdeva mirdams cieši glabāto grāmatu kādam no saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kam viņš bija iepriekš iemācījis rakstu lasīt. Par spēcīgākiem tomēr turēja vienīgi atmiņā glabātos vārdus.

Še pieskaitāmas arī grāmatas, kas tieši rakstītas un kā tādas izplatītas tautā. Tās ir svētās grāmatas. Arī tās izsargā un izglābj no ļaunumiem un piešķir labumus. Pie viņu lietošanas noteikumiem pieder taisni tas, ka tās māju no mājas nesamas, vienam no otra norakstāmas un lāsti izsacīti pret tiem, kas grāmatu nevienam nerāda un nedod. Viss saturs ņemts no kristīgām tradīcijām, kam nav nekāda sakara ar latviešu senējiem ticējumiem. Še sastopama latviešiem agrāk sveša pasaule, kas sākusi laist saknes latviešu garā. Esam uz robežas starp burtniecību un grāmatniecību, starp tradicionāli latvisko un kristīgo pasauli.

Svētās grāmatas ir dažādas. Tomēr dažādības izskaidrojamas (kā to uzrāda Dr. J. Alksnis, Zin. kom. XII Rakstu krājumā) pa lielai dajai ar sabojājumiem, grāmatas vairākkārt citu no citas norakstot. Tās salīdzinot, nomanāms, ka tām par pamatu viens pirmteksts.

Svētā grāmata jeb Gendija vispirms uzrāda nelaimīgās dienas gadā. To pavisam 42-45. No tām, 7 visnelaimīgākās ir 3. marts (kad Pestītājs pārdots), 1. aprīlis (Jūda piedzimis), 1. augusts, 17. augusts, 15. septembris, 30, septembris, 1. decembris. - Grāmatā minēti šādi priekšraksti un tikumiski prasījumi: stingri vēlīt svētdienu, iet baznīcā, lūgt Dievu, negriezt matus, nekulties ar lepnību, nabagiem dot maizi, nezvērēt pie Dieva vārda, nekrāt zeltu un sudrabu, nedzīties pēc miesas kārībām, otru nenokaut ne rokām, ne darbiem, godāt tēvu un māti, nedot viltīgu liecību. Ja to neievēros, nāks sods. 'Es iešu ar savu kungu no vienas pilsētas uz otru, un tad meita celsies pret māti, brālis pret brāli, māsa pret māsu un viena pilsēta pret otru. - kas grāmatu noraksta, dod norakstīt un izplata, tam tiks piedoti visi grēki. Kam grāmata mājās vai kas to pie sevis nēsā, tam pērkona laikā nenotiks nekas jauns, tas izglābsies no ūdens un uguns, tam nevar kaitēt nekādi pielādēti rīki; grāmata sargā no zagļiem un slepkavām, un ar to var pārspēt visas grūtības. Grāmatā uzzīmēti arī vārdi, ar ko asus ieročus darīt nekaitīgus, ar ko apturēt no deguna tekošas asinis. - Dažās grāmatās sacīts par 12 Izraēļa ciltīm, kādu jaunumu tās darījušas Jēzum un kādu sodu par to saņem.

Grāmata, pēc viena uzzīmējuma, sūtīta ar eņģeli Miķeli no debesīm pagāniem iekš Ostai jeb Olsteines treju ķēniņu dienā 1702. g. un iespiesta 1704. g. zelta burtiem. Miķeļa baznīcā (iekš Ostai) tā lidinājās kā balodis un no daža, kas pēc tās sniedzās, tā sargājās, bet pie daža tā spiedās klāt un atvērās vajā. Tur lasāms: Jums būs ticēt, ka es šo grāmatu ar savu dievišķu roku esmu rakstījis. - Pēc cita uzzīmējuma, grāmata atrasta 185. g. uz Pestītāja kapa. Kad ķeizars Kārlis ieņēmis franču zemi, tad viņam tā dāvināta, un, kad viņš tur nonācis, tad viņš to licis zelta burtiem iespiest. Grāmatas vārdi nostādīti blakus tēvreizei un Kristus ciešanas un miršanas stāstiem. Kas tos tura, klausa un skaita, tas nemirs sliktā nāvē.

Literatūra. Buramo vārdu krājumi: Treilanda-Brīvzemnieka, 1881 (717 buramie vārdi ar norādījumiem par burvībām): Dr. J. Alksnis, Materialien zur lett. Volksmedizin (Separatabdruck aus: Historische Studien aus dem Pharmokol. Inst. d. Univ. Dorpat), Halle 1894.; R. L. P. Zinību komisijas Rakstu krājums XII, Jelg. 1898; Dr. J. Alkšņa sastādīti Tautas medicīniski materiāli, starp tiem buramie vārdi, svētās grāmatas jeb Gendijas iespiedums; Jelg. Latv. b. Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums II, Jelgavā, 1893 (daži pūšamie vārdi). - Par burv. vārdiem: Nik. Busch, Heilsegen in den Ostseeprovinzen, Rig. Zeitung 1910; Brummer, Ueber die Verbannungsorte der finnischen Zauberlieder, Helsingfers, 1909 (ievēroti arī citu tautu, starp tiem latviešu, burvības vārdi)

Lietojums
Vecuma pakāpes
Saturs un veids