Raganas un burvji

 

Pašlaik okultisms ir sasniedzis savus ziedu laikus,' raksta franču žurnāls 'Ekspress'. Pašlaik burvju ir vairāk kā to bija gadsimta vidū. Un netikai Kalifornijā, kur buršanās iet roku rokā ar seksuālo 'atbrīvošanos'. Buržuāziskajos Londonas kvartālos uz apgānītiem troņiem deg melnas sveces, kuru gaismā kaili priesteri upurē melnu gaili uz nevainīgas meitenes ķermeņa. Nākušas modē burves Patrīcija Krotere, Eleonora Bon un Lēdija Ovina. Madlēna Montalbāna vada neklātienes apmācības kursus melnajā maģijā:XX gadsimts kļuvis par lielo okultisma laikmetu tā pat kā tāds bija XVI gadsimts.'
Viduslaikos raganas un burvji tika uzskatīti par cilvēkiem, kuri savu dvēseli pārdevuši velnam. Slēdzot līgumu ar savu kārtējo adeptu, Sātans no sākuma kristīja raganu (burvi), pēc tam iezīmēja tos ar īpašu zīmi - pieskārās rokai, vietai ar auss vai arī jebkurai citai ķermeņa daļai, un visur, lai kur arī viņš nepieskartos, iestājās nejūtība pret sāpēm; tai vietā varēja durt, kniebt, dedzināt, bet rezultātā tā neasiņoja. Saucās tas par 'velna (Sātana) zīmogu'.
Līgumā velns ierakstīja gan savus, gan arī raganas un burvja pienākumus. Līgums tika parakstīts ar tā slēdzēja asinīm, bet Sātans to apzīmogoja ar savu zīmogu - savas govs kājas nospiedumu. Saskaņā ar līgumu raganas un burvji apņēmās visādi kaitēt cilvēkiem un Dievam, bet velns solīja par to ņemt viņus savā aizgādībā.
Viens no raganu un burvju pienākumiem bija piedalīties sabatos. Šīs raganu un burvju orģijas kopā ar velniem visbiežāk sakrita ar kristiešu svētkiem: Lieldienām, Jāņa Kristītāja dienu (latviešu Jāņi), Vasarsvētkiem, Ziemassvētkiem, kā arī notika maijā Valpurģu naktī. Mazāki sabati notika biežāk - reizi nedēļā Sestdienas naktīs. Par raganu un burvju tikšanās vietām kalpoja kalni, līdzenumi, krustceles, kapi, pilsdrupas un pat pilsētas māju pagrabi.
Uz sabatu raganas devās lidojot uz slotas vai krāsns kruķa, pirms tam ieziedušās ar burvju smēri, no mājām izkļūstot caur skursteni. Dažkārt līdz satikšanās vietām viņas nokļuva arī pa zemi pārvērtušās par suni, kaķi vai zaķi.
Piedalīšanās sabatos bija obligāta visām raganām un burvjiem, jo tajos notika zemošanās tumsas valdniekam un elles lielskungam - Sātanam, kā arī notika Dieva zaimošana. Pats Sātans sabata sākumā sēž tronī, bet sapulcējušās raganas zemojas viņa priekšā, pēc tam rindas kārtībā raganas iet viņam klāt un zemu jo zemu paklanās viņa priekšā, uzgriezušas tam muguru, un skūpsta viņa jebkuru roku, jebkuru kāju un pēcpusi. Viņi atsakās no Dieva, Dievmātes un visiem svētajiem, un velta sevi Sātanam, saucot viņu par dievu, radītāju un saimnieku. Pēc tam visi sastājas aplī un laižas trakās dejās, pagriezušas cita citai muguras, jo sabatā viss tiek darīs un notiek atšgārni. Raganu dejas pavada vistrakākās orģijas, kuru laikā Sātans paved katru raganu. Pusnaktī sākas mielasts. Pati vecākā un neglītākā ragana - sabata karaliene sēžas blakus Sātanam un dod zīmi sākt mielošanos. Maltīte sastāv no daudziem lieliskiem ēdieniem un gardumiem: cepetis no vardēm, līķiem un bērnu sirdīm, kas miruši nekristīti u.t.t Pēc maltītes no jauna atsākas trakas dejas.
Rītam tuvojoties notika melnais vakarēdiens. Velns, uzvilcis melnu talāru, iznāca uz altāra un parodēja kristiešu vakarēdienu, pagriezies ar pret vakarēdiena glabātuvi. Kā vakarēdienu velns piedāvāja bietes vai burkānus. Arī visi pārējie kristiešu rituāli tika apsmieti un parodēti. Jaunpienācējus Sātans kristīja ar asinīm un sēru, bet tie savukārt skūpstīja tumsas valdnieka dibenu. Visas klātesošās raganas un burvji visvisādi zaimoja Dievu un krustu.
Sabats turpinājās līdz pat saullēktam, un ar gaiļa dziesmu visi izklīda un devas uz mājām. Lidodamas uz mājām raganas un burvji izmētāja pār laukiem, cilvēkiem, lopiem burvju smēres un pulverus, visur sējot kaitējumu un iznīcību. Nereti viņi pieņēma dažādu zvēru izskatu, lai viņus neviens nepamanītu.
Tā raganu un burvju sabatus aprakstīja tautas fantāzija. Bet baznīca savukārt visādi centās uzturēt šo tautas fantāziju un ar spīdzināšanu piespieda nevainīgas sievietes, retāk vīriešus, atzīties, ka viņi nodarbojas ar buršanu. Tikt nodēvētai par raganu un burvi tad nozīmēja drošu nāvi inkvizīcijas spīdzināðanas laikā vai arī sadegot uz sārta.
Šodien, XX gadsimta beigās, viss ir mainījies. Mūsdienās būt par raganu rietumos nav vairs bīstami un necienīgi, bet pilnībā cienījami un izdevīgi. Burvji pašlaik ir modē. Viņi vairs neslēpjas naktīs tumšos stūros un pagrabos, mežu laucenēs, bet gan visvisādi cenšas reklamēt savu nodarbošanos, un ar prieku sniedz intervijas žurnālistiem.
Filmas 'Nelabā acs' uzņemšanas laikā Anglijā kā eksperts tika pieaicināts Aleks Sanders - 'raganu karalis', kā viņam pašam labpatīkas sevi dēvēt, un viņa sieva Meksīna Moris - arī valstī pazīstama ragana. Meksīna atbildot uz žurnālistu jautājumu, ar ko atšķiras mūsdienu raganas no viduslaiku raganām, teica:
'Tad mūsu kolēģi slēpa savu nodarbošanos. Par to taču 'svētā' inkvizīcija dedzināja uz sārta! Šodien mēs nebaidāmies no skatuves gaismām un popularitātes. Mēs ar prieku aicinām preses pārstāvjus un fotoreportierus, lai fotografē, kā mēs vārām mīlas dzērienus, pēc kuriem mūsdienās ir nemazums mednieku, kā sazināmies ar gariem, apvārdojam laika apstākļus, noburamam cilvēkus, strādājam ar slotu - ļoti svarīgu mūsu profesijas aksesuāru.'
'Bet vai Jūs spējat arī lidot uz slotas?'
'Varu, lai gan to publiski nedaru. To aizliedz mūsu jaunais nolikums.'
Burvja un raganas profesija, dēļ pastiprināta pieprasījuma pēc burvestībām un maģijas no to apbrīnotāju puses ir kļuvusi par eksotiku pat senāk attīstībā tika atpalikušām tautām Āzijā, Āfrikā un Latīņamerikā salīdzinājumā ar Eiropu un Ziemeļameriku, kur tā ir kļuvusi par masu apsēstības objektu. Tā piemēram XX gadsimta beigās Rietumvācijā ir vairāk nekā 10 tūkstoši tikai profesionālu raganu un burvju, neskaitot tos, kas ar buršanu nodarbojas amata apvienošanas kārtībā. Tas pats ir novērojams arī citās rietumu valstīs. Francijā melnās un baltās maģijas labā pūlas 13 tūkstoši raganu un burvju; tai skaitā pašā Parīzē 1985 gadā vien bija 2 tūkstoši 'afrikāņu' burvji. Itālijā profesionālu raganu un burvju var saskaitīt pāri pa 12 tūkstošiem, ASV - apmēram 15 tūkstošus, bet Anglijā 30 tūkstošus.
M. Truci savā grāmatā 'Jautājumā par okultisma statistiku; piezīmes par mūsdienu burvjiem' (sk. 108, 628-664) ir prasmīgi ieskicēti mūsdienu raganu un burvju portreti. XX gadsimta burvji un raganas, kā izrādās, visā seko savu priekšteču tradīcijām. Tāpat kā simtiem un tūkstošiem gadu atpakaļ, viņi dalās divās lielās grupās. Pirmā grupā ietilpst raganas un burvji, kuri praktizē balto maģiju, otrā -savukārt ietilpst melno maģiju praktizējošie burvji un raganas. Bet šis divas grupas iedalās vēl sīkāk.
Balto maģiju praktizējošas raganas un burvji parasti tiek iedalīti divos tipos. Pie pirmā tipa pieskaitāmi raganas un burvji, kuri darbojas vienatnē, studējot maģiskās formulas un rituālus patstāvīgi no grāmatām, kuras domātas iesācējiem, burvestību muzejos (rietumos tie ir bieži sastopami), no senlaicīgiem manuskriptiem un šartekām publiskās bibliotēkās. Lai gan pašlaik tieši šie burvji un raganas sastāda šīs senās profesijas lielāko daļu, tomēr viņus par īstiem burvjiem neuzskata. Jebkurā gadījumā viņus par tādiem neuzskata tieši 'tradicionālie' burvji un raganas, kurus maģijas mācībā ievadīja un iesvētīja viņu radinieki vai arī tie, kuri ir uzņemti jebkurā citā cienījamā raganu un burvju kopienā (brālībā vai klanā).
Tomēr, neskatoties uz tām atšķirībām, kas starp viņiem eksistē, baltās raganas un burvjus apvieno kopēja attieksme pret maģiju un tās pielietošanu. Pēc viņu domām, baltā maģija pieder pie labajiem dabas spēkiem un tādēļ var tikt izmantota tikai labiem mērķiem - slimnieku dziedināšanai, dzīves sarežģījumu un sarežģītu situāciju šķetināšanai un risināšanai, citu cilvēku laimes nodrošināšanai un vairošanai. Tāda labdabīgā maģija var arī iekļaut aizsardzības rituālus un burvestības, kas ir vērstas pret melnās maģijas pārstāvjiem.
Viena no rietumu slavenākajām baltajām raganām ir Sibilla Lika. Katru gadu 30. Oktobrī, tradicionālā sabata dienā, šī jau gados esošā ragana dodas uz tuvējo mežu, kur kopā ar savām divpadsmit draudzenēm uz ugunskura vāra burvju dzērienu un izpilda maģiskos rituālus. Pēc Likas vārdiem, mūsdienu ASV eksistē apmēram 400 slepenu brālību, kuras sastāv no divpadsmit burvēm vai burvjiem un no priestera vai priesterienes. Noteiktā laikā viņi sapulcējas mežā un rīko tur dejas ap ugunskuru, piesaucot četras dabas stihijas - uguni, gaisu, zemi un ūdeni. Lika kategoriski noliedz to, ka viņas kultam varētu būt jel kāda saistība ar tumšām un ļaunām burvestībām, tā saucamo melno maģiju, nelabā spēkiem vai kaitniecību cilvēkiem. Tādēļ priekšroku savas nodarbošanās apzīmēšanai viņa dod angļu vārdam 'wicca' [wika], kurš acīmredzot nozīmē sava veida viduslaiku pūšļotāju un dziednieku, bet tā izcelsme meklējama vēl senākos laikos. Lika apgalvo, ka 'wicca' mūsdienās simbolizē dzīvi, un tieši baltā maģija ir veltīta dzīvībai, tāpat kā melnā maģija un sātanisms ir veltīts nāvei un iznīcībai.
Sibilla ir dzimusi Anglijā 1924. gadā. Tur viņa savas vecāsmātes (tai laikā pazīstams burves, kuras ciltsraksti iesniedzas 1134.gadā) uzraudzībā tika pirmoreiz ievadīta maģijas noslēpumos. Anglijā Sibilla ieguva plašu popularitāti, kā pieredzējusi dziedniece, un neskatoties uz savu nelielo vecumu 1949. Gadā ieņēma augstākās priesterienes vietu Ņuforestas raganu brālībā (Hempšīras grāfistē). 1956. gadā Anglijā notika II Starptautiskais raganu un burvju kongress, kur piedalījās arī Lika pārstāvot britu delegāciju.
Kopš 1969. gada Sibilla Lika dzīvo Amerikā. Viņa apmetās Floridā mazā, bet ļoti komfortablā villā. Šeit viņa apguva vēl otru specialitāti - astroloģiju. Pateicoties savai tradicionālai specialitātei un jaunajai astrologa profesijai, Sibilla ātri iekaroja popularitāti Amerikā. Veiksmīgi tirgojoties ar savām buršanās piederumiem (izlaižot grāmatas par maģiju, ievietojot avīzēs un žurnālos astroloģiskās prognozes, uzstājoties ar lekcijām un intervijām, ievācot iestāšanās maksu no mācekļiem), viņa diezgan ātri sapelnīja ne mazums naudas - vairāk par vienu miljonu dolāru.
Tomēr Amerikā Sibilla Likainācās piekāpties vecuma ziņā jaunākajam Eidēnam Kellijam, kurš vada balto raganu sabatus Sanfranciso līča zonā. Viņam ir dzimis 1941. gadā, viņš ir pilns entuziasma un darbošanās gribas, kā arī šausmīgi varaskārs. Sākumā viņš bija fanātisks katolis, pēc tam sāka aizrauties ar parapsiholoģiju. Bet iepazinies ar XX gadsimta burvestību tēva Džeralda Gardnera, kurš starp citu guvis britu preses palamu 'sadomazahistu karalis', grāmatu 'Burvestības šodien', kas arī noteica Kellija tālāko likteni, kopš tā momenta viņš kļuva par burvestību un maģijas piekritēju. Pabeidzis apmācības kursu, viņš nodibina gardnerolu raganu un burvju klanu ar galvenās mītnes atrašanās vietu Oklendā.
Kellija brālības locekļi pulcējas uz saviem ikdienas sabatiem stundu pirms pusnakts. Atbrīvojušies no savām pasaulīgajām drēbēm, viņi uzsāk savu tradicionālo maģisko deju. Sākumā viņu kustības šķiet neorganizētas un haotiskas, taču pakāpeniski lēkājošo un auļojošo raganu un burvju haosā sāk iezīmēties sistēma: raganas un burvji sadodas rokās radot ķēdi, kura riņķo apkārt augstajai priesterienei. Ķēde te sagriežas spirālē, te atkal izveido apli. Noteiktā momentā priesteriene iziet no apļa un sagriež ķēdi divkārša spirālē. Tajā momentā viņa noskūpsta sevis vesto vīrieti burvi, kurš savukārt nodod skūpstu tālāk aiz viņa stāvošajam.
Šī senā, it kā 6000 gadus vecā deja, pēc Kellija vārdiem simbolizē noslēpumaino cilvēka pārdzimšanu. Dejas laikā notiek astrālā ķermeņa atdalīšanās no fiziskā, un raganas un burvji nonāk kontaktā ar pārdabiskiem spēkiem. Rituāla dejas obligāta sastāvdaļa ir jebkādu drēbju trūkums. Tās dalībniekiem tikai ir krāsainas jostiņas un burvju nazis Otame. Kā apgalvo Kellijs cilvēka ķermenim piemīt lieli enerģijas uzkrājumi, bet drēbes tos slāpē un iznīcina.
Deja beidzas ar kopējām orģijām, kurām arī ir pārdabiska nozīme. Raganas un burvju kopošanās akti, kā izrādās, ir "diženais baltā maģijas rituāls" un simbolizē galvenos dabas spēkus (uguns, ūdens, zeme, gaiss) savienošanos. Šajā brīdī, saskaņā ar Kellija apgalvojumiem, burvji un raganas stājas kontaktā ar dabas stihijām un "uzlādējas" ar to maģisko enerģiju.
Lūk tāda arī būtībā ir visi amerikāņu burvju noslēpumi. Līdzīgi buras arī šaipus Klusajam okeānam atrodošies burvji un raganas, kuru vidū populārākie ir Buklendu pāris - no Bostonas līdz Sanfrancisko divdesmit klanu priesteris un priesteriene, Luize Hjuberna, kuru Losandželosas mērija oficiāli atzinusi par 'pilsētas raganu', Laura Kobota, kuru vietējā vara pasludinājusi par oficiālo Masačūsata štata raganu un kura Salemā (kur senāk nolinčoja pāris desmitu sieviešu un meiteņu, kuras bija apsūdzētas buršanā) vada burvju mākslas apmācības klasi, lasa lekcijas turienes bibliotēkā, uzstājas radio un televīzijā, kā arī daudzi citi.
Daudz balto raganu un burvju ir apmetušies šaipus okeānam Anglijā, Vācijā, Itālijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Lielbritānijā plašu popularitāti guvušas tādas raganas kā Britu Burvju apvienības prezidente miss Peka, Eleonora Bon, miss Meksīna Moriss ,kura pretendē uz Anglijas raganu karalienes titulu, un miss Peta Krouter, kuras bieži uzstājas sniedzot intervijas televīzijas un radio kanālos BBC, bieži intervijas ar viņām tiek publicētas avīzēs un žurnālos.
Savu daudz kārtējo sasniegumu saraktā viņas ietver arī piedalīšanos cīņā pret Hitleru otrā pasaules kara laikā. Pēc viņu vārdiem, 1940. Gada vasarā Lielbritānijas raganas sapulcējušās Hempšīras grāfistes mežā veica maģisku rituālu un sakopoja visus savus maģiskos spēkus pret fīreru, paralizējot viņa gribu un neļaujot viņam iebrukt Anglijā.
Nemazāk slavenas ir arī Vācijas raganas. Netālu no Menheimas dzīvo 'baltā ragana Hanna'.

Mīlas burvestības
Amuletu pagatavošana
Raganas un burvji
Interesanti
Burvestības
Aizsardzība
Buramie vārdi
Maģija